Dite Liepa

Basketbola zelta atslēdziņa

Manām komandas biedrenēm

Ja man jautā par maniem pavadītajiem gadiem sportā, tad jāatbild, ka to nebija daudz, tāpēc uzskatu, ka mani sasniegumi sportā nav bijuši tik nozīmīgi, lai tos īpaši uzsvērtu, vai, nedod Dievs, sevi kaut kā izceltu vai slavētu. Es ļoti labi apzinos un saprotu, ka neesmu bijusi neaizstājama skrūvīte TTT labi eļļotajā un gadu gadiem izstrādātajā mehānismā, tāpat kā faktu, ka komanda savus panākumus tāpat būtu kaldinājusi arī bez manis. Es biju vienkārši viena no tolaik jaunajām un, kā sportā mēdz teikt, perspektīvajām. Tajā paša laikā es nevienu brīdi neesmu šos gadus no savas dzīves svītrojusi vai vēlējusies to darīt. Tie joprojām ir manas jaunības skaistākie gadi un bagātība, ar ko es lepojos.
Nākamais jautājums pēc nozīmīguma ir saistīts ar to, cik katra no mums sevi komandai ir ziedojusi un no kā ir atteikusies. Es zinu, ka TTT komandā (un vispār lielajā sportā) ir cilvēki, kas sportam ir atdevuši sevi visu: ne tikai savus skaistākos gadus, tātad jaunību, veselību, bet pakārtojuši sportam savu personisko dzīvi, tajā skaitā atteikušies no daudz kā cita, kas diemžēl tiek dots tikai jaunībā: mācīties un iegūt izglītību, mīlēt un būt mīlētai vai vienkārši būt laimīgai. Un, lai gan lielajā sportā sieviešu un vīriešu meistarkomandās profesionalitātes kritēriji tolaik bija stipri līdzīgi, turpmākajos gados, kad lielajā sportā aktīvi darbojās mans dzīvesbiedrs, es neskaitāmas reizes salīdzināju situāciju un varu apgalvot, ka sieviešu sportā tas tomēr ir daudz nežēlīgāk un emocionāli smagāk (sievietes paliek sievietes!), jo tikai katra meitene pati zina, cik lielais sports no viņas patiesi ir prasījis un no kā ir bijis jāatsakās. Un lietās, kurās vīri tika pāri smiedamies vai pēc principa „Nu kas tur daudz ko uztraukties, ja ir, ir, nav – nav!”, dāmas visu 100 reizes vairāk izsvēra un pārdomāja, izsāpēja un izraudāja, un ja ne citādi – tad vismaz izsapņoja. Un atkal man liekas, ka šajā pozīcijā mans lietderības koeficients ir ar mīnusa zīmi. Vērtējot pēc šīs skalas, varu teikt, ka sāku samērā vēlu (14 gadu vecumā), bet beidzu samērā agri (21 gada vecumā), tāpēc, domājot par savu artavu komandā, atkal nevaru teikt, ka sportam būtu sevi atdevusi visu savu jaunību vai skaistākos gadus. Jo, kad manu gadu meitenes vēl skrēja pa laukumu un lēja sviedrus treniņnometnēs, es savus spēkus izmantoju jau citur – visvairāk no manis turpmākajos gados ir ticis manām meitām, ģimenei kopumā, pa daļai no sevis esmu atdevusi saviem kolēģiem, skolēniem, studentiem un patlaban visvairāk laika veltīju latviešu valodniecībai.
Trešais personiskais aspekts ir saistīts ar faktu, ka es neesmu dzimusi basketbolistu ģimenē. Mani vecāki, gan būdami savā laikā ļoti slaidi (mātei 1,76m un tēvam 1,96m), taču nebasketbolistiski noskaņoti, mani basketbola gudrībās nevarēja un nemaz negatavojās ievadīt. Taču ar ārkārtīgu pacietību un centību es trenējos no visas sirds, man tas tik ļoti patika, mani tas aizrāva, es biju satikusi sportiskas un jaukas meitenes, mani spārnoja visa šī vide, es sapratu – es vēlos spēlēt basketbolu! Es bez mazākās nožēlas pateicu ardievas mūzikas skolai un neatlaidīgi – soli pa solītim – virzīju savu ikdienu lielā sporta virzienā. Tas mani iemācīja vēlākajos gados neuzspiest mūziku savām meitām, un, kad viņas mājās paziņoja, ka uz mūzikas skolu vairāk neies (vēsture diemžēl mēdz atkārtoties, tāpēc neuzspiediet saviem bērniem to, ko nespējāt savā dzīvē izdarīt paši!), bet spēlēs basketbolu, man nebija ne mazākās nožēlas vai vēlmes viņām to uzspiest, jo arī man tamlīdzīgā situācijā neviens to nedarīja. Tas gan nav traucējis, ja vien bijusi vēlēšanās un iedvesma, spēlēt klavieres un uzdziedāt mīļākās dziesmas sporta zālē.
Protams, ka basketbolā es nokļuvu auguma dēļ. „Protams” tāpēc, ka, lai man piedod Viņa Augstība Basketbols, kā jau teicu, es nepiedzimu ar šūpulī ieliktu bumbu vai nepārvaramu mīlestību uz šo sporta veidu. Es sākotnēji tās izjutu kā mokas. Plēsties un cīnīties? Tāpat atdošu bumbu vai labāk paiešu malā. Taču bija lemts citādi. Pusaudzes gados izstiepjoties pāri 1,80m, katrs uzskatīja par svētu pienākumu manai mātei iebakstīt, ka jāspēlē basketbols. Kopš tā laika man neizturami kaitina „labās un sirsnīgās tantes”, kas slaido un izstīdzējušo bērnu vecākiem savdabīgā vecās paaudzes gudrībā dod mātišķus un pareizus padomus „Liec tam bērnam akmeni uz galvas!” vai „Nedod vairāk ēst!”, un pašas sev vien saprotamā humora izjūtā gaida, ko viņām atbildēs.
 Ilgu laiku tielējos, bet beidzot piekritu. Man palaimējās, ka nokļuvu „Lokomotīves BJSS” pie trenera Georga Vasiļjeva. Un, lai gan mans mīļais treneris ir jau aizsaulē, es jūtos viņam bezgala pateicīga un katru reizi, domās viņu pieminot, sūtu viņam vismīļākos sveicienus un pateicības vārdus. Viņš devās ar mums uz kino, mēs kopā apmeklējām izstādes, sporta sarīkojumus, spēlējām galda spēles, piedalījāmies saviesīgos pasākumos. Kā viņš tika galā ar tādu meiteņu un sieviešu baru galā, vēl šodien nesaprotu. Turklāt mēs bijām tik dažādas pēc rakstura, temperamenta, dzīves pieredzes un vecuma. Man viņa rūpes un aizbildniecība lika patiešām nopietni dzīvē izjust vīrieša teikto vārdu un stipro plecu. Viņš bija reizē elegants un šarmants, maigs un skarbs, taisnīgs un, protams, kad vajag, arī dusmīgs, bet vienmēr patiess. Georgs Vasiļjevs, mērot ar mūsdienu mērauklu, bija Holivudas aktiera krāšņumā un elegancē, un es zinu, ka citu komandu meitenes mūs šajā ziņā pat apskauda. Mūsu trenerim jau 70. gadu beigās bija dēlītis ar magnēta figūriņām, uz kura spēles laikā tika veidotas kombinācijas un skaidrotas sadarbības. Turklāt atšķiroties no daža laba trenera (cik nu vēlākajos gados ir redzēts sporta zālēs), viņš nekad dusmās dēlīti nelauza pret celi, nesvieda pret sienu, rupji nelamājās un pat dusmās neskrēja ārā no zāles. Pateicoties savam pirmajam trenerim, manī izveidojās pozitīvs un visai konservatīvs priekšstats par trenera vietu un lomu komandā. Tas manī tikai nostiprināja pārliecību, ka sieviešu komandas treneris citāds nemaz nevar būt – simpātisks vīrietis vienmēr labākajos gados, vajadzības gadījumā kavalieris, kas var ballē arī izdancināt, priecīgs par katras izdošanos vai mīlestību, kāzām un piedzimušajiem bērniem, bet tajā pašā laikā stingrs un nepiekāpīgs savā profesionalitātē un kritērijos. Un paldies viņam par to ne tikai no manis, bet arī otras „dzelzceļnieces” TTT rindās – Daces Zeltiņas. Turpmākie gadi TTT komandā un vēlākā profesionālā sadarbība ar Juri Garkalnu, Andri Purkalnu un Raimondu Karnīti – viņu kā meistarkomandas treneru elegance, profesionalitāte un inteliģence – man bija pašsaprotamas lietas, jo manā uztverē treneris nemaz citādāks nevarēja būt!
Situācija 1982. gadā izveidojās tāda, ka TTT juniorkomandā ienācām vesels birums 64. gadā dzimušo meiteņu, no kurām 1985. gadā līdz meistarkomandai nokļuva Zane Rozīte (Krancmane, komandā Zaņuks), Ļuda Tomsena (Jermolājeva), Sandra Kalve (Balode, komandā Dūda), Anita Gailuma (Plotka, komandā Ploģiks), Inga Segliņa (Heimane, komandā Heija) un es (komandā Dituks). Man visciešākās saiknes izveidojās ar „garo” galu – Zaņuku, Ļudu un Dūdu (Sandru Balodi, kuru uzvārda dēļ neviens citādi nesauca kā par Dūdu) – gan treniņprocesā (mēs visbiežāk bijām pārī vai spēlējām 1:1, 2:2 utt.), gan sadzīvē. Parasti dzīvojām vienā istabā, arī brīvo laiku izbraukumos pavadījām kopā. Cik nu bijām saderīgas (īpaši temperamenta jomā), tāpat jau paplēsāmies un pakašķējamies, bet tie bija sīkumi, jo mūs vienoja basketbols un kopīgs nākotnes mērķis. Ja mēs vēl vairāk vai mazāk bijām tuvāk galvaspilsētai (Zane no Vidzemes basketbola pērles Cēsīm, Dūda no groza bumbas tradīcijām un basketbola dinastijām bagātās Ventspils, turklāt sporta skolotājas meita, mēs ar Ingu rīdzinieces), Anita un Ļuda bija patiešām no īstiem laukiem. Es zinu, ka šajā vietā Ļuda brēks, ka Preiļi ir rajona centrs, bet Rēzekne – Latgales sirds un kultūras pērle, tāpēc mīļā miera labad saku, ka viņas bija no provinces.
Visvairāk no visiem savrup turējās Anita. Savu fizisko dotumu, ātrumu un veiklības dēļ viņa veiksmīgi iekļāvās komandā, bija lieliska komandas biedrene un ar humoru uztvēra mūsu ieteikumus atbrīvoties no augšzemnieku dialekta ietekmes. Kiršu kompots, (bez mīkstinājuma), ķefīrs (ar nevajadzīgu k mīkstinājumu), Pēterburga – ar plato ē uzsvērtajā zilbē – Anitai nebija grūti izklausīt Dūdas kritiku. Pat es, studēdama Filoloģijas fakultātē, nekad neuzstiepu kaut kādu savu pārākumu pareizrunā, bet Dūda visiem iespējamiem līdzekļiem nenogurstoši cīnījās par pareizu latviešu valodu. Un, Dūda, protams, bija jārespektē.
Zani jau tajos laikos visi slavēja un paredzēja basketbolā lielu nākotni, viņa bija sākusi trenēties agri, jutās pietiekami pašapzinīgi un reizēm, ja vien radās nepieciešamība, kam vien vajadzēja, bez kompleksiem parādīja raksturu. Protams, cik no basketbolā iecerētā izdevās dzīvē sasniegt, tas jājautā Zanei pašai, bet tas, ka viņa no mums vienīgā vēl joprojām ir saistīta ar basketbolu, liecina ne tikai par ilggadību un cīnītājas raksturu, bet arī to, ka basketbols kļuva par viņas dzīves neatņemamu sastāvdaļu. Ar Zani saistās arī vairāki interesanti gadījumi, pārsvarā tie ir saistīti ar viņas krievu valodas zināšanām, pareizāk sakot – nezināšanām. Tiešām neatceros, kurā pilsētā tas bija, šķiet, ka Sverdlovskā – reiz brīvdienā mēs izdomājām iet uz cirku, bet, tā kā tās bija Maskavas cirka viesizrādes, visas biļetes bija pārdotas. Lai Zaņuks piedod, bet tajās reizēs, kad viņa runāja krieviski, tur varēja plīst no smiekliem. Viņa žestikulēja ar rokām, meklēja vārdus, leksikā bija visu valodu sajaukums. Likās, ka krievu valodu viņa vispār nebija mācījusies, jo acīmredzot Cēsīs vienkārši bez tās varēja iztikt. Dūda viņu lamāja, un teica, ka nevar izturēt, solīja iekaustīt, es kā maigāka, smieklos raustīdamās aizgāju kaut kur tālāk, bet Zani tas neuztrauca – viņa lieliski izmantoja runas masku un iejutās ārzemnieces tēlā. Atgriežoties pie notikumiem Sverdlovskā, varu teikt, ka mēs kā ārzemnieces toreiz sēdējām vismīkstākajos krēslos un vislielākajā ložā. Jo tas taču bija laiks, kad ārzemniekus pie mums vēl mīlēja! Es krieviski runāt nedrīkstēju, jo pēc ārzemnieces neizklausījos. „Liepa, labāk turi muti, tu tāpat izklausies pēc krievietes,” Dūda teica. Bet Zane – gara auguma, latviski blonda, tēva mīlule, ar banti vai sprādzi matos, kuplos svārkos – nekad nebaidījās būt oriģināla un savdabīga arī padomju laikā, turklāt tas vienmēr ļoti patika puišiem. Uz mums viņi kaut kā neskatījās, bet Zanei lipa apkārt kā pirts lapas. Puiši neapšaubāmi gribēja iepazīties tikai ar Zani. Reiz es pat izbaudīju Zanes priekšrocības – ar mani kāds puisis uzsāka sarunu (taisnības labad gan jāsaka, ka viņam bija slikta redze), jo noturēja mani par Zani, – taču liela bija viņa vilšanās, kad pārējie (Dievs, piedod, es viņam neatzinos!) pateica, ka es neesmu Zane.
Inga Segliņa (Heimane) bija trenera I.Pļaviņa audzēkne, un viņai kā toreizējās Rīgas 2. BJSS audzēknei ar sportisko raksturu un cīnītājas īpašībām viss bija kārtībā. Viņa komandā darīja melno darbu, bija īsta cīnītāja un, tā kā Dieviņš viņai nebija devis garu basketbolistes augumu, saprata, ka viņa visu var sasniegt tikai ar darbu.
Līdzīgi bija arī ar Dūdu – trenere B.Lučina bija iemācījusi viņai ne tikai basketbola ābeci, bet veiksmīgi pratusi to savienot par Dūdas spēku un sportisko niknumu. Bet Dūdā bija arī kaut kas no aktrises un mākslinieces. Tas, ka Dūda bija no mums stiprākā, bija pilnīgi skaidrs. Šajā jomā nāk prātā kāds gadījums Penzā, kad mēs bijā aizblandījušās (laikam jau ar taksometru) līdz pilsētas nomalei, jo kāds mums bija iestāstījis, ka tur ir labs lielo izmēru apavu veikals. Atpakaļceļš bija grūtāks – sabiedriskā transporta nebija, taksometru tāpat. Tuvojās vakariņu laiks, iestājās tumsa, bija jābūt atpakaļ viesnīcā. Stāvējām ceļa malā un stopojām (ak, svētā vientiesība un uzticēšanās!). Mums apturēja milzīgs kravas automobilis ar slēgtu saldējamu kravas kasti. Cik nu mēs toreiz bijām, 5 vai 6, salīdām lielajā furgonā (bez neviena loga, ar metāla sienām!) un devāmies ceļā. Īpaši omulīgi jau nebija, jo slēgtajā metāla kastē braucām pilnīgā tumsā, pagriezienos zvalstījāmies kā zivis pa konservu kārbu un vispār nesapratām, uz kurieni dziļajā Krievzemē mūs ved. Izjūtas kā šausmu filmā. Bet sirds dziļumos mēs bijām mierīgas, jo priekšā kabīnē blakus šoferim iesēdinājām Dūdu, ja kas, mēs teicām, tu atbildi par to, lai mūs aizved līdz galam. Es nešaubos, ka, ja šoferis nebūtu braucis, kur vajag, Dūda būtu to veci nožmiegusi. Lepnā Zandera un Janīnas meita. Viņa allaž šķendējās, ka līdz absolūtai sportiskajai laimei viņai pietrūkst basketbolā tik nepieciešamo centimetru. „Ak, jūs, garās, būtu man jūsu augums, bet ko tad es,” viņa mēdza uzsvērt mūsu priekšrocības.
Īpaši tuva man bija un arī vēlākajos gados kļuva Ļuda. Varbūt garā auguma dēļ, varbūt mēs jutām gara kopību, jo mūs atšķirībā no pārējām, kas bija trenējušās no bērna kājas, vienoja tik vēlu (praktiski 15 gadu vecumā) uzsāktās basketbola gaitas un zināmā laika periodā jutāmies un bijām stipri līdzīgas. Varbūt vienkārši tāpēc, ka viņa bija ļoti klusa un labsirdīga, maigu rociņu (metienu), turklāt kreile. Ar Ļudu mūs vienoja arī emocionālā saskaņotība, mēs varējām raudāt filmās gan par laimīgu, gan nelaimīgu mīlestību, mums sāpēja sirds par pamestiem dzīvniekiem; treniņnometnēs, piem., Adlerā, mēs gandrīz katru dienu rakstījām vēstules uz mājām un no sirds priecājāmies par lipīgajām 80. gadu estrādes melodijām. Klausījāmies radio „Būsim pazīstami”, un ja vēl kādai bija kasešu magnetofons, tad arī mīļāko dziesmu ierakstus. Par absolūtu favorīti kļuva F.R. Deivida (F.R. David) „Words”, un ja nu vēl to dziesmu uzlika zālē iesildīšanās laikā....
Words don't come easy to me,
How can I find a way,
to make you see, I love you,
Words don't come easy
Meitenes ar sportisko pieredzi bija raksturā stingrākas un mazāk emocionālas, jo bija jau pieradušas braukāt pa nometnēm un būt ilgstoši prom no mājām.
Ļuda nāca no Preiļiem. Kad kādreiz kopīgi pēc treniņiem pašņukstējām, viņa teica: „Tu vismaz esi Rīgā un vakarā būsi mājās, bet manas mājas...”. Viņa jutās kā ārzemniece starp visām rīdziniecēm un kurzemniecēm, un arī daudzas, tādas īsti latviskas lietas, apguva tikai internātā. Līdz tam tā pa īstam no mājām nekur prom nebija braukusi, tāpēc jutās iemesta citā pasaulē – ne basketbolistu ģimenē augusi, ne svešā vidē dzīvojusi. Ļuda jau sevi var uzskatīt par latgalieti, un tāda jau viņa, protams, ir, bet no augšzemnieces dialekta – man kā valodniecei jāsaka – viņas runā nekad nav bijis ne vēsts. Mamma Jūlija ļoti latviski viņu bija audzinājusi. Ļuda Latgalē skrēja, spēlēja futbolu un tautas bumbu, kā jau visi tā laika sētas bērni. Trešais un jaunākais bērns savai mātei, pastarīte, kuru joprojām visi gaida mājās. Viņas ienākšana basketbolā sakrita ar laiku, kad ekrāna gaismu ieraudzīja Rīgas kinostudijas mākslas filma "Tāpēc, ka esmu Aivars Līdaks" (ar pašreizējo „Rīdzenes” zēnu treneri Aigaru Brigmani galvenajā lomā). Tajā laikā ar TTT atbalstu tika rīkots garo spēlētu konkurss visās Latvijas skolās. Tā arī Ļudu skolā nomērīja, kāds aizsūtīja datus uz Rīgu, un sekoja uzaicinājums. Ļuda sāka trenēties, kad līdz 15 gadu dzimšanas dienai bija palikuši divi mēneši. Pirmā jauniesaucamo nometne bija Jaunjelgavā, tad Kandavā, kur mēs abas tikāmies pirmo reizi. Mani gaidīja „Lokomotīve”, bet Ļudu – Republikas olimpisko rezervju skola (RORS) pie G. Baldzēna un J.Rudzīša un mācības Rīgas 4. vidusskolā. Ne tikai rīdzinieču, bet arī lauku meiteņu raksturi veidojās Rīgā un prom no mājām. Tur laikam aizsākās spēja adaptēties jebkuros apstākļos. Kā teica Ļuda: „Kas izdzīvoja RORU, izdzīvos visu pārējo...” Ir jau lietas, kas mums, rīdziniecēm, savos dzīvokļos, gāja secen, piem., drausmīgā salšana, kas ziemā bija internātā. Aukstajās ziemās Republikas olimpisko rezervju skolā (!) netika taupīts pat koka inventārs, lai varētu kurināt krāsni, jo meitenēm, atgriežoties no dienas gaitām, nenormāli sala, kā tautā saka, sala pat iekšas... Viņas gulēja Graudu ielas internātā ar cepurēm galvās, un, atnākušas no āra, vēl pievilka kādu džemperi klāt. Un tādās reizēs viņas kurināja krāsni no tā, kas bija. Darbdienu rītos bija jocīgi – mēs, rīdzinieces, siltumā izgulējušās un brokastmaizi apēdušas, viņas – neizgulējušās un pārsalušas, bet treniņš no rīta 7.00 (pirms stundām) zālē visām viens. Mani un Ļudu visbiežāk arī vajāja traumas. Tām, kas bija sevi sportiskajās gaitās norūdījušas jau no bērnības, locītavu un saišu sistēma bija stiprāka, bet tik daudz, cik mēs abas mežģījām potītes, laikam nemežģīja neviena. Man pat tagad liekas, ka toreiz izļurkātās potītes tādas nestabilas ir joprojām. Iet un ielu un, pļukt, nelielā bedrītē paliec.. vari stāvēt un smieties pats par sevi.
Ļudai jau tolaik bieži sāpēja mugura. Dūda to nevarēja izturēt, jo viņa fiziski bija ļoti stipra, tāpēc par vājuma izpausmēm lamājās. Reizēm aiz dusmām pat nerunāja, viņa nevarēja ciest nekādu čīkstēšanu. Protams, ka ar tām fiziskajām slodzēm, kas bija mums, turklāt bez nekāda iepriekšēja fiziska rūdījuma, locītavām bija ko turēt. Arī piemērotu apavu nebija. Laikam lieki piebilst, ka tajos laikos sporta preču veikalos jau tamlīdzīgas lietas nevarēja nopirkt. Baltās eksperimentālās kedas par padarīto darbu jau bija ļoti liela atzinība. Pirmos īstos sporta apavus es dabūju tikai 1984. gadā, kad „Naroden Sport” Eiropas valstu čempioņu kausa izcīņā braucām spēlēt uz Turku. Tās bija skaistas Karhu kedas. Kā man paveicās! Kā jau pie tāda dārguma tikusi, es taupīju tās tikai spēlēm (absurds, jo lielākā slodze kāju pēdām taču bija tieši treniņos!), tāpēc es tās nenodeldēju un patiešām „sataupīju”, jo pēc vairākiem gadiem tās pēc skata bija gluži jaunas, tikai, paņemot rokās, no tām izkrita laika zoba izkosti porolona gabali. Ļuda, jau spēlēdama pamatpiecniekā, vēl skrēja eksperimentālajās kedās. Nē, tām baltajām kedām jau nebija nekādas vainas, tikai ...sāpēja pēdas un mežģījās potītes.
            Bet mūs nespēja apturēt nekas. Kas to lai zina, kā būtu bijis, ja liktenīgā trauma man 21 gadu vecumā nebūtu liegusi turpināt spēlēt. Varu atzīties, ka es tolaik sapņoju spēlēt vismaz līdz 30 gadiem. Tā biju solījusies junioru vienības trenerim J.Garkalnam (turklāt, ne jau tikai es viena!). Liekas, ka tieši mēs, 64. gadi, bijām apsēsti ar tādu darba gribu, man pat reizēm likās, ka mēs sporta zālē varētu dzīvot! Laiku no 1982. līdz 1985. gadam es pilnībā atdevu basketbolam, atstādama otrajā plānā mācības, par jebkurām blakus interesēm nemaz nerunājot. Protams, ka es nevaru atbildēt visu meiteņu vārdā, bet uzskatu, ka mēs trenējāmies kā trakas. Mūs mierīgi varēja pēc treniņa atstāt treniņu zālē vai nometnē uzticēt nākt vakarā pēc plkst. 21.00 „pamētāt”. Tas izvērtās par aizrautīgu sacensību pāri pusnaktij (tolaik, jau neviens nedzina no zāles ārā, jo sporta zāļu īres laiks nebija dārgs!). Sirsnīgi un draudzīgi kļuva vasaras treniņbraucieni un draudzības spēles tepat Latvijā. Lai slavētas mūsu Latvijas mazpilsētas Talsi un Salacgrīva! Nevar jau sacīt, ka citur mūs nemīlēja, bet, piem., liepājnieki bija izlutināti ar basketbola notikumiem, tāpēc šajā Kurzemes lielpilsētā mēs savu dzīvi centāmies padarīt interesantāku pašas – ar trenera J.Garkalna atbalstu apmeklējām teātri, kino, jūriņu, bet Talsos.. Talsos – dzīve tika pakārtota mums. Sporta nama zāle bija vaļā, „cik ilgi meitenes gribēs”, viesnīcas restorāniņā gatavoja ēdienu „kādus meitenes gribēs”, sporta zālē skanēja mūzika, „kāda meitenēm patīk”, bet sporta nama pagraba kafejnīcā cepa fantastiskas smalkmaizītes „kādas meitenēm garšo”. Var jau būt tāpēc, ka Sporta namā saimniekoja labsirdīgais Ričonkulis (toreizējais Talsu sporta nama vadītājs R.Kalniņš), kafejnīcā Elgas tante un Modra (uzvārdus diemžēl nezinu). Skatītāji, kas nāca, vienmēr bija ar ziediem. Līdzīgi bija arī Salacgrīvā – centra kafejnīca „Saiva” uz mūsu rēķina pusdienās un vakariņu laikā tika slēgta, bija t.s. specapkalpošana, kā jau padomju laikos, „lai te visi citi nevazājas un meitenes atpūšas”. Salacgrīvas estrādes pasākumi šķita piemēroti speciāli mums, pat jūriņas ūdens šķita sasildīts. Mēs arī bijām laimīgas, un mums neko citu nevajadzēja.
Tieši Dūda bija tā, kas fantastiski mācēja iedegt sportisko dzirksti un aizraut. Kad nevarēju pavilkties, Dūda teica: „Liepa, tagad iedomājies, ka tu dziedi Sanremo, tāpēc, ja nevari vairs paskriet, vismaz dziedi un, lūdzu, ar kustībām! Ja tu neklausīsi, tu nedziedāsi Sanremo!”, un es viņai klausīju, vai arī „Tagad tev ir jāsaņemas, jo tu trieksi bumbu no augšas!” Man ļoti žēl, bet, Dūda, es dzīvē nevarēju izpildīt Tev doto solījumu – dziedāt Sanremo vai triekt bumbu grozā no augšas.
Mēs riņķojām pa sporta zāli, ķerdamas speciāli autā ejošu bumbu, sapņojām, kā (ne)iemetam izšķirošos metienus spēles pēdējā sekundē, iztēlojāmies, kā triecam bumbu no augšas, īsāk sakot, izspēlējām dažādas reālas un pus(ne)reālas situācijas, kurās iesaistījāmies labprātīgi, turklāt pārsvarā bez trenera klātbūtnes. Un šis ir tas personiskais aspekts, kur savu lietderības koeficientu vērtēju pozitīvi. Man likās, ka tieši mana nesavtīgā atdeve un pūliņi vainagos mūsu kopējo darbu, turklāt katrs treniņš, katra PSRS čempionāta tūre tuvināja meistarkomandai. Kad mēs, juniorus beigušas, ienācām meistarkomandā, treniņos mums bieži lika spēlēt pret vecajām, un gods mums, (vecākās dāmas, piedodiet!) dažreiz bija arī tā, ka mēs vecās uzvarējām. Mēs bijām tik labi saspēlējušās...
Turpat jau „vecās” blakus bija – „lielās” trenējās no rīta pēc mums. Ja mūsu treniņi sākās no rīta 7.00, viņas nāca 9.00, pēcpusdienā savukārt bija otrādi. Agrākā pēcpusdienā nāca „lielās”, tad mēs. Mēs komandā tikām iesaistītas pakāpeniski – ja nekur nebija jāsteidzas (un mēs jau nu bijām tik godīgas, ka nekur nesteidzāmies!), rīta treniņš ievilkās un mūs atstāja pie lielajām.
Tur maigajā un mīlīgajā Daugavas sporta nama zālē bija Uļa, kas, tuvāk iepazīstoties, izrādījās gana labsirdīga un ieinteresēta junioru lietās (piem., nu, mazais, nu kā tevi tur sauca, kā tev vakar gāja eksāmenā?), tāpēc itin labi varēja nostāties jauno pusē; smalkā un vienmēr korektā Lorita (Sauša) ar kādu jauku sievišķīgu padomu (piem,., šūšanā un adīšanā lieliskāku stila konsultanti pat mūsdienās es nevaru iedomāties!); draudzīgais Līgucis (Līga Grīnberga-Lisnere) un sirsnīgā Ilze Brumermane; nevaļīga un skrienoša (parasti kopā ar Uļu PSRS izlases rindās), bet pret jaunajām vienmēr laba bija allaž par kaut ko treneru sabārtā Marianna (vai vienkārši Marina Feodorova); zālē skaļi un biedinoši dimdēja Bosa varenā balss (vai tiešām kādam būtu jāskaidro, ka tas bija R. Karnīša baritons?), mierīgi kā zibens novedēji pa zāli slīdēja J.Garkalns un A. Purkalns, klusi kā ēnas darbojās pārējie darba rūķi – daktere un administratore Ira Strazdiņa. Spēlētājas – dažkārt smaidīgas, pēc treniņa vēl enerģiskas un runīgas (jo atlika laika arī mums ko paprasīt), citkārt dusmīgas un atsevišķās reizēs no noguruma pilnīgi mēmas, jo bija noskrējušās slapjas līdz pēdējai krekla vīlītei (turklāt atcerēsimies, ka modē bija „mīļie” kodīgie vilnas krekli un šī paša materiāla treniņtērpi, piem., spēļu formu tajos gados vienkārši no cita materiāla nebija).
Lielo komandu mēs iepazinām pakāpeniski. Arī 80. gadu pirmajā pusē notika paaudžu maiņa – no komandas gāja prom Daina Magazniece, Inta Pāne, Ilona Kalniņa, Laimdota Šurkusa, Maija Saleniece; komandā ienāca Ilga Briede, Dace Zeltiņa, Marita Strazdiņa, Anete Muižniece; pēc Daces piedzimšanas komandā atgriezās Ilze Brumermane, kad Aigars bija mazliet paaudzies, atsāka spēlēt Lorita Sauša, kaut gan kopumā spēlējošu māmiņu komandā nekad nav bijis daudz. Pēc bērnu piedzimšanas meitenes parasti dažādu iemeslu dēļ komandā atgriezās reti. Bieži jau kāds bija aizņēmis viņu vietu un sevi veiksmīgi pierādījis, dažkārt pietrūka arī motivācijas un velēšanās sevi no jauna pierādīt. Turklāt sportiskās formas atgūšana iespējami īsākā laikā bija tikai viena no lielā sporta nesaudzīgajām prasībām. Lai man piedod nu jau sen lielie un uzaugušie bērni, es Daci Brumermani un Aigaru Saušu atceros pārsvarā viņu asaru dēļ. Protams, ka viņiem maksimāli tika aiztaupītas atvadu asaras, tāpēc uz staciju vai lidostu pavadīt viņus parasti līdzi neņēma, bet dažkārt jau viņi nesaprata, ka mamma treniņā skrien tikai krosiņu un pēc pusstundas būs atpakaļ. Toties viņu sagaidīšanas prieks bija neaprakstāms. Lieki jautāt, ko šādas situācijās juta un kādu emocionālo sasprindzinājumu izbaudīja Ilze un Lorita.
Vairākas bijušās TTT komandas spēlētājas spēlēja Latvijas meistarsacīkstēs (toreiz čempionātā) un būtībā turpat jau blakus vien bija – Ingrīda Kubliņa, Māra Bogdanoviča, Ingrīda Ose, Tamāra Hendele, Gunta Kauķe, Ilona Kalniņa – es minu šīs spēlētājas, jo labi atceros šo paaudžu pēctecību. Tā kā es basketbola aprindās līdz tam īpaši neorientējos, man TTT bijušās un esošās meitenes tika rādītas, par viņām tika stāstīts. Labas ceļvedes mums šajā ziņā bija Anete Muižniece un Dace Zeltiņa. Viņas, kā jau basketbolistu dinastijās dzimušas un augušas (par viņām tiešām varētu teikt, ka dzimušas ar šūpulī ieliktu bumbu), varēja stāstīt par Latvijas basketbola vēsturi gluži kā no vēstures grāmatas. Īpaši aizraujoši šie stāsti bija nometnēs, kad ilgāku laiku bijām kopā. Piemēram, Salacgrīvas vidusskolas klasēs dzīvojām pa sešām vai astoņām vienā istabā, tad nu vakara stāsti bija neatņemama gulētiešanas rituāla sastāvdaļa. Bija divi varianti: vai nu „Liepiņ, padziedi vai nospēlē! Nē, šo nē, to „Pielijušo nakti”!” vai labāk „Šīs dienas rīts”” (tā kā Salacgrīvas vidusskola ir ar mūzikas novirzienu, 3. stāva klasēs bija klavieres, tāpēc es tiku „ekspluatēta” dūšīgi, jo, man par nelaimi, katrai vēl bija savas mīļākās dziesmas) vai: „Ancīt, pastāsti!”. Pie tām jaukajām dziedāšanas atmiņām pieder braucieni arī komandas autobusā. Mums bija tiem gadiem diezgan lepns komandas autobuss ar zvejnieka dēlam līdzīgu šoferīti (Jānis Vaišļa), kurš mūs tikai skubināja dziedāt. Tā četras stundas, braucot no Liepājas uz Rīgu, varējām dziedāt vienu dziesmu pēc otras.
Anetei savukārt vajadzēja tikai uzprasīt: „Nu, Muižiņ, kā tur īsti bija?” vai „Klausies, kas tas tāds?”. Tā kā Anete tajos gados cieši auga kopā ar savu jaunāko brāli Kārli, kurš tobrīd spēra savus patstāvīgos soļus VEF meistarkomandā, pa druskai mums tika arī no VEF veču atziņām un gudrībām, tā kā varējām novērtēt un salīdzināt situāciju abās basketbola meistarkomandās ne tikai vēsturiski, bet arī pēc pārējiem parametriem. Vispār Anete bija ļoti enerģiska, reizēm viņa tā dēļ dabūja arī ciest – piem., Līčupes slēpošanas nometnē viņas vakara stāsti no pārējo puses tika papildināti ar kāršu spēli, tāpēc mūsu namiņā pēc treniņa vēl vēlā naktī dega gaisma. Ja nabaga treneris A.Purkalns (tieši viņš toreiz noķēra mūs pārkāpumā) spētu saprast, ka pāris stundas pēc treniņa organisms ir atguvis otru elpu un vakars solās būt tik aizraujošs.. Droši vien pa starpu arī dzinām velnu un smējāmies. Dažas, tai skaitā es, piemēram, pēc zināma laika „atslēdzāmies” un aizmigām. Savukārt Anete ar vēl dažām ar savu kūsājošo enerģiju nākamajā dienā tika sodīta par sportiskā režīma neievērošanu. Taču Anete to (kā jebkuru citu sodu) uztvēra ļoti pašsaprotami un veselīgi pēc principa – kam jānotiek, tas notiks.
Jaunais gads sportā neapšaubāmi saistās ar rudeni. Gan mācībās, gan sportā atskaites punkts ir 1. septembris. Jau augusta beigās gaisā vēdī rudens smarža. Pēc treniņnometnēm rudenī vienmēr sākās jauna sezona un kārtējie PSRS čempionāta meistarsacīkšu apļi vai vienkārši tūres. Protams, jauns sastāvs, tātad jaunas komandas biedrenes un noskaņas. Protams, ka mēs, jaunās, kā jau pirmziemnieki, nesām bumbu maisus, „obligātos” suvenīrus (kādi nu toreiz bija: lelles „Baibas”, attēlu grāmatas u.tml.), palīdzējām nabaga dakterei – likām savās somās šādus tādus pirmās nepieciešamības medikamentus; bet ar to vēl „ēzelīšu” funkcijas nebeidzās – ja aizstiepām visu turp, ar to stiepšanai nebija gala – atpakaļceļā tam visam klāt parasti vēl bija izcīnītās trofejas – kausi, figūras, kopējās dāvanas. Ar stiepšanu saistās spēcīgas atmiņas. Nepārprotami, stiepa jaunākās. Ja stiepjamās vienības bija mazāk nekā sešas, rūpīgi tika izskaitļoti 64. gada dzimšanas mēneši. Ļudai totāli neveicās – man dzimšanas diena ir 29. jūlijā, viņai 1. augustā. Viņa nepārprotami vienmēr bija jaunākā. Zanei, kā parasti, veicās – viņa dzimusi janvāra sākumā. Ļuda, piemēram, vēl tagad atceras, kā 1986. gada martā no zaudēta Eiropas čempionāta fināla (joprojām kā jaunākā) stiepa labi dūšīgu lauvas statueti no Itālijas uz Rīgu. Turklāt tas taču bija gods! Tāda lauva! Es savukārt atceros, ka reiz Šeremetjevas lidostā gandrīz aizmirsu kaut kādu kausu, man likās tik pašsaprotami, ka man jau ir 3 somas, ka to ceturto es neuzskatīju par savējo. Kad trīcošām kājām un sausu muti atgriezos lidostas uzgaidāmajā zālē, paldies Dievam, neviens to „dārgumu” nebija aizticis, tā kā viss beidzās labi. Bet vispār man gadījās kaut kā daudz nest, un es par to nesūdzos. Trīs gadus es biju junioros praktiski jaunākā (kopā ar Ļudu), tad atkal meistaros jaunākā. Un, kad vienu gadu biju meistaros, es jau biju tā pieradusi, ka gribēju tās bumbu somas nest atkal, kaut gan junioros bija jau bija jaunās – 65. gadi. „Noliec,” Dūda teica, „tūlīt noliec!” Viņai, kā parasti, ļoti rūpēja sociālais taisnīgums. No tiem laikiem, pirmkārt, man nav problēmu stiept pa somai katrā plecā un pa divām katrā rokā. Es apzinos, ka ar vareno padomju sievietes sindromu nevajag lepoties, jo, kā zināms, par ēzeli pārtapt ir ļoti viegli, bet ne jau vienmēr dzīvē blakus ir stipras rokas. Un, ja nu ir nepieciešamība, sievietei ar visu pašai ir jātiek galā. Reiz, tālajos 90., kad man tik nepieciešamie remontmateriāli bija deficīts, es tos Rīgā dabūju. Turklāt ņēmu visu bez domas, ka kaut ko varētu atlikt uz nākamo reizi. Tas laikam ir raksturīgi visiem padomju laikus piedzīvojušiem. Autobusā es iekāpt nevarēju, jo tapešu ruļļi bija arī uzkārti arī kaklā, tāpēc vienīgi lūdzu, lai man no aizmugures kāds palīdz iecelt uz pirmā pakāpiena pašas smaguma centru, jo rokas no saiņiem es neatbrīvoju ne mirkli. Līdzīgi esmu nesusi mēbeles, stūmusi mašīnu utt. Ne sievišķīga nevarība, ne sevis žēlošana komandā nebija modē, tāpēc to automātiski esmu saglabājusi arī turpmākajā dzīvē. Tas attiecas arī uz citām epizodēm, kad veikalos, stāvvietās u.c. sadzīves situācijās principāli es joprojām negaidu kāda palīdzību, bet izdaru pati. Ja tajā laikā komandā kāds būtu čīkstējis vai žēlojies, vai, nedod Dievs, tēlojis tizlu, turpat uz vietas būtu arī palicis. Šie jautājumi visiem bija pašsaprotami, tāpēc netika pat apspriesti – vari vai gribi. Jādara, un viss.
Sezonas beigās, bet dažkārt pirms jaunās sezonas sākuma devāmies kādā tālākā braucienā: no tādiem garākiem treniņspēļu ceļojumiem spilgtākās atmiņas laikam saistās ar toreizējo Dienvidslāviju, Korejas TDR un regulārajām treniņnometnēm Adlerā. Pirmais brauciens ar dabas un cilvēku attieksmes skarbumu, pēdējie – ar eksotiku. Izskriešana cauri plašajai Balkānu valstij bija interesanta un neatkārtojama vairāku iemeslu dēļ – pirmkārt, konflikti, kas pēc dažiem gadiem pārauga ilgā un asiņainā pilsoņu karā, tolaik vēl nelika par sevi manīt. No šī viedokļa tas neapšaubāmi bija ģeogrāfiski plašs un skaists brauciens, kurā redzējām ļoti daudz: sākam ar lidojumu uz Ļubļanu (Slovēnijā), tad pārbraucām uz Zagrebu (Horvātijā), izskrējām cauri Serbijas pērlei Belgradai, bet viskrāšņākās likās kalnainā Bosnija un Hercogovina ar Sarajevu un Tuzlu. Skaistas un neskartas.
Protams, dīvainas bija vēlāko gadu izjūtas, skatoties TV nopostītās pilsētas un masu kapu vietas, pa kurām tik nesen bijām staigājušas. Bet tas bija 1984. gads, Sarajevā tikko bija notikušas XVI ziemas olimpiskās spēles. Varenas celtnes, dzīvošana olimpiskajā ciematā; dienā, atvasaras sildītas, kāpelējām pa kalnaino apvidu un pat pozējām uz olimpiskā pjedestāla (te tikko bija stāvējusi leģendārā somiete Marija Līsa Hemelainena un zviedrs Gunde Svāns!), bet vakarā auksti drebinājāmies Igmana kalna pakājē. Lieli, skaisti pārbraucieni un krāšņa daba. Ilga Briede atbilstoši jaunu meiteņu ticējumam pa autobusa logu toreiz skaitīja savus 100 baltos zirgus, un mēs viņai šajā cēlajā nodarbē nekad netraucējām. Jo runāt taču ticējuma laikā nedrīkst, vai ne? Citādi iecerētais nepiepildīsies... Taču brauciens palika atmiņā ar cita iemesla dēļ. Nekad līdz šim vēl man neviens tik uzstājīgi (pat uzbāzīgi) nebija prasījis – no kurienes jūs esat? Pirmo reizi šo interesi es izjutu Belgradā – kāds simpātisks kungs ļoti vēlējās uzzināt, no kurienes skaistās un jaukās meitenes ir. Mēs, protams, nekad nelielījāmies, ka no plašās un varenās, bet centāmies skaidrot, kas ir un kur atrodas Latvija. Pēc vairāku minūšu nesekmīgiem pūliņiem viņš... pēkšņi saprata, un, nolamājis mūs par sovjetiem, aizgāja, vēl ilgi atskatīdamies. Un pēkšņi mēs viņam vairs nelikāmies ne gana smukas, ne labas. Vēl sāpīgāk izgāja Ļudai, un tas man acu priekšā ir vēl patlaban. Kādā draudzības spēlē viņa nokrita, un tas nu spēles situācijā nebūtu nekas neparasts, ja vien kāda spēlētāja viņai guļošai nebūtu piegājusi klāt un vēl piedevām iespērusi – tieši tā ar kāju. Boss izskrēja laukumā, bļāva, lai pārtrauc spēli, uz soliņa sēdošās pielēca kājās, tiesneši mierināja, bet es, šausmās sastingusi, skatījos. Es pat neatceros, kā šī spēlētāja tika sodīta (droši vien ar piezīmi, varbūt tīšu), bet mēs spēli turpinājām. Vēlāk Ļuda stāstīja, ka kopā ar spērienu (turklāt pa galvu!) sekojis nicinošais izsauciens – stulbā slāviete! Un, kaut arī mēs toreiz neizjutām atšķirību starp serbieti vai horvātieti, dienvidslāvietes taču bija slāvietes, nevis mēs, latvietes. Skumji, jo toreiz jau ārvalstīs nestartējām ar Latvijas karogu, tāpēc nacionālais patriotisms un vēsturiskā pārestība bija jāizsāp un jāizjūt tikai iekšēji.
Taču politiski pat ļoti pareizas un patiesi patriotiski gaidītas (kā lielā un varenā drauga PSRS pārstāves) mēs bijām Ziemeļkorejā. Jau lidostā mūs pārsteidza, ka vienīgie avioreisi kursēja uz Pekinu un Maskavu – citu „draugu” šai Āzijas valstij nebija (un nav jau arī tagad). Jau pašā sākumā bija skaidrs, ka braucam uz totalitāra režīma valsti. Mūsu paaudzes nepiedzīvotais staļinisma vājprāts, represijas un personības kults (saulainie 80. mūsu jaunības gadi Padomju Latvijā taču bija jau t.s. attīstītā sociālisma jeb, mūsdienu terminoloģijā runājot, dziļās stagnācijas gadi) šajā valstī sevi apliecināja krāšņi un nepārprotami. No vienas puses, nomākta, drūma un iebaidīta tauta, nelaimīgi un darbā nomocīti cilvēki, no otras puses, fantastiskas celtnes, arkas, bronzā un granītā kalti vadoņa Kima Irsena (Kim Il Sung) pieminekļi visdažādākajās pozās (atcerēsimies vēl nesenos ļeņinekļus plašajā PSRS – ar paceltu, kreiso, paceltu labo roku, bērnu klēpī vai uz rokas u.tml.), skolēnu un darbaļaužu pilis, skolas, tikko 1984. gadā atklātais Phenjanas Kongresu nams (šī celtne vēl tagad rotā uzziņu materiālus par Korejas TDR enciklopēdijās). Absolūta tīrība, klusas ielas (vispār pat neatceros kādu personisku automobili, un – pareizi, kas gan ar tām būtu braucis, ja nu vienīgi toreiz vēl dzīvais vadonis, bet tagad par mūžīgo prezidentu dēvētais Kims Irsens ar savu svītu!), strādnieki, strādnieki un vēlreiz strādnieki – kā skudras, kā bites, kā skudras, kā bites...un pārsvarā visiem vārds bija Kims. Kims bija mūsu šoferis, tulks un kas nu tur vēl...
Liekas, ka sadzīves, ģimenes dzīves un brīvā laika šiem cilvēkiem vispār nebija. Tikai darbs un dziesma. Agrajā rīta stundā sāka kursēt strādnieku autobusi, uz tuvākajām darbavietām nabadziņi soļoja kolonnās pa 4 vai 6. Pirmo reizi redzēju ikdienā ielās pilnīgi vienādi ģērbtus cilvēkus. Tas tā, lai visi justos līdzvērtīgi un kāds neiedomātos būt atšķirīgs pat apģērbā. Atšķīrās tikai formas krāsa – tā katrai profesijai bija sava – skolotāji (inteliģences pārstāvji) pelēkās kleitās vai kostīmos, strādnieki tumši zaļos. Vienu reizi bijām Phenjanas veikalā, bet tikai vienu, jo plaukti jau bija tukši – ne tikai no pārtikas, bet arī no visa pārējā. Es pat neatceros, kā mēs iztērējām nelaimīgās korejiešu vonas. Atceros, ka atvedu jasmīnu tēju un dažus vēl tagad mājās kalpojušus frotē dvielīšus (tātad kvalitāte laba!).
Mēs dzīvojām Phenjanas centrā, un, kā vēlāk uzzinājām, pilsētā atļauts (joprojām!) dzīvot vienīgi tiem iedzīvotājiem, kuri ir padevīgi stingrajam komunistu režīmam. Paklausība norisinājās mūsu acu priekšā. Piecos no rīta (musonu klimatā maijā ir īsta vasara, logu turējām vaļā) sāka skanēt dziesmas – (melodiju varu nodziedāt vēl tagad, vispār skanīga, mažorā rakstīta un gana lipīga), un arī mēs bijām augšā. Ar dziesmu šie cilvēki soļoja uz darbu, bērni – uz skolu, bet vakarā dziedādami atgriezās. Bet dziedāja viņi tīri, dzidri un pareizi, pat bērni mācījās un slīpēja savas prasmes tik centīgi un nenogurstoši! Mūs kā goda viesus vadāja pa bērnu koncertiem, pieaugušie demonstrēja dažādus priekšnesumus. Vienā tādā vakarā uz skatuves tika būvēta stilizēta sociālisma varenību apliecinoša piramīda – viens uz otra, uz pleciem, uz augšstilbiem, sīkākie uz pleciem, bet augšā sarkanais karogs. Cik tur cilvēku sakāpa, nezinu, domāju ap 100, bet piramīda sabruka, karogs nogāzās, zālē atskanēja vaimanas, kliedzieni, un priekškars aizvērās. Priekšnesums netika atkārtots. Kas ar nelaimīgajiem notika pēc tam, nezinu, varam tikai iedomāties, kādi sodi bija par augstāko ideālu zaimošanu. Mazliet gaišāka bija ostas pilsēta Nampo, kurā pavadījām diemžēl tikai dažas dienas. Tur pat peldējāmies Korejas līcī, un viesnīcas numurā bija televizors, bet vakaros plkst. 18.00 korejiešu valodā rādīja ziņas un pat kādu sociālistiskā reālisma filmu. Bet vienu lietu es dzīvē tikai Korejā esmu piedzīvojusi – pa valsti mēs braucām eskorta pavadībā, un arī tas nav viss – gar ceļa malām bija sastājušies cilvēku pūļi, kas vēcināja ar lakatiņiem un karodziņiem. Tā dzīvē pa pilsētas ielām vairs nekad neesmu braukusi. Aizkustinoši, ja nebūtu tik traģiski, jo neko krāsaināku par dažiem ārzemju viesiem no citas pasaules šie cilvēki nebija redzējuši. Protams, nezinu, kā citās istabās, bet mēs ar Ļudu praktiski negulējām, trešajā nedēļā vairs nebija sapņu, bet sāka rādīties murgi – klusi ložņājoši kimi. Viesnīcas numurā nebija ne televizora, ne radio, ielu apgaismojums un dažas trūcīgās gaismas reklāmas centrālajā Phenjanas ielā tika izslēgtas deviņos vakarā, jo rīt taču darba diena! Turklāt brauciens bija tik nomācošs – 3 garas nedēļas! Gribējām vismaz simboliski iedraudzēties ar viesnīcas apkalpotājām un pateicībā par nepārtraukto istabas kārtošanu un drēbju mazgāšanu (čakluma trūkumu viņām patiešām nevarēja pārmest!) uzdāvinājām rosīgajām pusteciņus skrienošajām skudriņām dažus Latvijas suvenīrus, ko viņas, dziļā pateicībā klanīdamās un  skaļi vaimanādamas, pieņēma. Taču pēc kāda laika mēs tos atradām izmestus tuvākajā atkritumu tvertnē citā viesnīcas stāvā. Īpaši pārsteigtas pat nebijām, jo šie cilvēki nedrīkstēja no viesiem ņemt neko, turklāt mēs taču bijām ārzemnieces!
Vārda tiešajā nozīmē nebija arī ko ēst. Tajās retajās reizēs, kad galdā bija gaļa, A.Purkalns sev raksturīgajā manierē stāstīja, ka tā esot suņu, jo ielās taču suņu neesot! Un tā mēs arī nesapratām, ticēt vai nē, jo Korejā patiešām neredzējām nevienu četrkājaino draugu. Bet vispār pats A.Purkalns ēda un tā viltīgi uz mums skatījās. Ļuda atceras, ka brokastīs bija no piena pulvera gatavotas pankūkas, es neatceros pat tās, atceros, ka pusdienās bija zvirbuļu lieluma cepti veseli putni ar maziem sīkiem kauliņiem (likās, ka tūlīt čiepstēs!), kādi dīvaini cepti zaļumi, bet vienā izbraucienā brīvā dabā ēdām pat ar benzīnu aplietus ceptus gliemežus (lai labāk cepas, ar degvielu tie tika slacīti mūsu klātbūtnē). Vakariņas neatceros, jo droši vien atkal bija tas pats. Es gribēju ātrāk tikt atpakaļ numurā. Un tikai viena iemesla pēc – ja es no sākuma biju dusmīga, ka Ļuda atkal stiepj (bet šoreiz labprātīgi) milzīgu Latgales rupjmaizes kukuli, žāvētu gaļu, kluci Čedaras siera un šokolādes tāfeles (vai tu traka, kas to ēdīs!), tad brauciena otrajā daļā es biju tik laimīga, ka esmu ar viņu vienā istabā. Žāvēta gaļa beidzās pirmā. „Palicis tikai siers, būs dienā pa šķēlei,” paziņoja Ļuda. Es pat ierosināju samazināt dienas devu (gluži kā Kārlēns novelē „Nāves ēnā”), lai izstieptu to kukuli garāku, bet Čedaras siers man kopš tā laika tik ļoti garšo!
Bet vispār Korejā mēs trenējāmies un spēlējām – mums pat bija dažas draudzības spēles ar korejietēm, kurās mēs diezgan grūti uzvarējām. Viņas bija sīkas, kauslīgas, fiziski stipras un izturīgas, turklāt histēriski skaļas, jo savstarpēji cita citai kaut ko kliedza un bļāva. Var jau būt, ka tā bija viņu iebiedēšanas taktika, jo basketbolu spēlēt šīs dāmas nemācēja.
Atgriežoties reālajā pasaulē, t.i., TTT vēsturē, noteikti jāpiemin Adleras nometnes. No sākuma pārbijušās un vaimanādamas, bet vēlāk jau ar darāma darba nolemtību katru gadu augustā devāmies uz jaunās sezonas treniņnometnēm tagadējā Krievijas Federācijā. Rītarosme bija 7.00 no rīta, treniņi 9.00 un 17.00, ja dienas otrajā pusē bija īpaši karsts – pusstundu vēlāk, bet tikai stadionā un bez neviena ēnas pleķīša. Stadiona celiņi bija netīri rozā, turklāt segums, saulē sakarstot, nejauki smirdēja, tā bija fizisku normatīvu nometne, un lieki teikt, ka vienmēr bija grūti, bet... katru vakaru deviņos bija gājiens uz jūru. Un tur, Melnās jūras siltajos viļņos, viss nogurums bija kā ar roku atņemts. Gaiss bija tik silts, tik biezs un tik smaržīgs, bet ūdens... Apkārtējos pludmales restorānos skanēja tā laika padomju estrādes labākie paraugi. Tos, uzjautrinot jauno paaudzi (kā tu tādas dziesmas zini?), dažkārt dungoju joprojām.
Adlerā atkal „uzdarbojās” Dūda – katrai istabiņai uz stadionu (un atpakaļ) bija jānes tāds treniņu piederums kā hanteles. Dūda savējās kopā ar treniņmantām izlika „vēdināties” ārā uz balkona, un tās netīšām izripoja caur balkona apakšu no 4. (vai 5.) stāva.. Bet, Dievs visu redz, apakšā neviena nebija, bet vispār Dūdas labsirdīgā neapdomība reizēm bija apbrīnojama, savukārt Ļuda kritiena sekundes vēl tagad uzskata par garākajām savā mūžā.
Brīvdienās braucām ekskursijās uz Gagru, reiz apciemojām ar Marinu un Uļu Suhumos (viņām tur bija PSRS izlases nometne), peldējāmies kalnu upītē un cepām ļoti treknus šašlikus. Suņu mīlētājs treneris A.Purkalns pat vaimanāja, ka viņa Marti tādas baltas ziepes nebūtu ēdis, bet Gruzijā klaiņojošie aula suņi bija mums ļoti pateicīgi...Tolaik jau nebija „Rīgas miesnieka” vai „Triāla” cepamgaļas, un kādu viesnīcas ēdnīcā līdzi iedeva, tādu cepām. Vispār, pateicoties sporta gadiem, es ēdu pilnīgi visu, kaut gan bērnībā biju pietiekami izlutināta un neēdu pat tādas elementāras lietas kā sieru un biezpienu, nemaz nerunājot par kādām netradicionālām dabas veltēm vai ēdieniem. Turklāt izbraucienos es iemācījos ēst ļoti ātri un nešķoboties. Diemžēl laba apetīte man ilgstoši un joprojām ir saglabājusies, un izvēlīga uz ēdienu ar gadiem arī neesmu kļuvusi.
Arī gatavošanās PSRS tautu VIII spartakiādei 1983.gadā notika Adlerā. Mājās braucām 7. aprīlī, un mēs Soču lidostā pirkām ... puķes – narcises tirgoja par 1 kapeiku gabalā, hiacintes – 3 kapeikām. Es neatceros, cik nopirku es, bet Ļuda atcerējās, ka nopirka 200 narcises un hiacintes un tajā pašā vakarā puķes aizveda mājiniekiem uz Preiļiem.
Pirmās sezonas tūres parasti rīkoja augstākās līgas jaunpienācējas. Tā mēs rudenī devāmies un Simferopoli, Tartu, Volgogradu, Penzu, Dņepropetrovsku. Sezonas vidū gaidīja jau citas lielpilsētas – Kijeva, Ļeņingrada, Minska, Maskava, Viļņa, Alma-Ata. Juniores bija iecienījušas savus apakšgrupu sacensību apļus rīkot Liepājā, Klaipēdā un Viļņā, bet tāpat jau trāpījās pa kādai tālākai un eksotiskākai vietai plašajā Krievzemē. Un tad bija tā – tikko atgriezusies, vari pārkrāmēt somu un nākamajā nedēļā doties atkal kaut kur prom. „Aeroflotes” lidmašīnu smaka man vēl ilgus gadus pēc sportisko gaitu beigšanas sitās nāsīs, un, jau pa gabalu to sajūtot, man laikam jau psiholoģiski aizkrita ausis.
...Novosibirskā toreizējā Rīgas Operetes teātra trupa nāca uz mūsu spēlēm. Mēs aizbraucām tur uz nedēļu, bet viņu viesizrādes tālajā Sibīrijas pilsētā bija teju visas vasaras garumā. Viņi nāca uz mūsu spēlēm, bet mēs tajā nedēļā redzējām teju vai visas operetes teātra izrādes. Un mums bija tik žēl šo mākslinieku, projām braucot. Mēs atvedām viņu vēstules, lai iemestu kādā Rīgas pasta kastītē. Tomēr ātrāk, interneta taču nebija. Novosibirskā dzīvojām viesnīcā „Объ” pašā milzīgās upes krastā, un pa logu varēja redzēt šķietami mazus kuģīšus (uz lielās upes fona), kas silti taurēja naksnīgajās vasaras debesīs.
...tikpat plaša bija Volga Volžskā. Kad brīvdienā bija aplūkots varenais Volgogradas Mamaja kurgāns, mēs, dažas jaunās, vēl aizbraucām uz netālo Volžsku, un izjūta bija tāda, ka brauktu pāri jūrai. Izrādās, tā bija Volgas HES.
... Kijevā tirgū virtenēm vien pārdeva kaltētas baravikas, sievas staigāja kā ar milzu krellēm kaklos, turklāt par tik smieklīgu naudu.
...Maskavā brīvajā laikā pārsvarā sirojām pa veikaliem, un, ja kāds prasīja, kā tikt līdz dienvidslāvu veikalam „Ядран”, atbilde bija „Три рубля” или „Пять рублей”. Tātad netika prasīts ceļš, kā turp nokļūt, bet cena, par kādu varētu aizbraukt. Tur bija kafejnīca „Шокoладница”, Cums un Gums, veikals Leipciga, bet pie pašas Iekšlietu ministrijas indiešu veikalā bija īsti sari!
.... Maskavā un toreizējā Ļeņingradā pirkām apelsīnus, mandarīnus un banānus, jo nevienam jau nebija noslēpums, ka galvaspilsētas veikali bija labāk apgādāti. Tur vismaz nestāvēja rindās pēc gaļas un desām, un pat sviests bija!
...Alma-Atā 1984.gada Ziemassvētkos temperatūra nokrita tik ļoti zemu, ka ne tikai viesnīcā, bet visā pilsētā tika paralizēta apkures sistēma, tā vienkārši nebija paredzēta 30 grādu salam, tāpēc pēc spēles dušā mazgājamies ar minerālūdeņiem.
...Liepājā junioru spēļu laikā mēs pārsteidzošā kārtā dabūjām biļetes uz Credo koncertu, savukārt cik patīkams bija mūsu pārsteigums, kad draudzīgie Credo puiši atnāca uz mūsu spēlēm.
...Simferopolē brīvdienā braucām pa slaveno 86 km garo trolejbusa līniju uz Jaltu. Katrai komandai sponsori bija sarūpējuši atsevišķu trolejbusu. Tāda sirreāla izjūta – rudens saulīte spīd, apkārt kalni un milzīgā ātrumā pa platu ceļu joņo pustukši trolejbusi, kas nepietur nevienā pieturā. Kalnā augšā – ieelpa, lejā – izelpa, un reizē ar to tāds jaunības piepildījums un apgarotība. Ko gan vēl var vēlēties?
Vēl tikai viena atziņa, ko es gribētu teikt nobeigumā – basketbols ļoti norūdīja mūsu raksturus un gribas īpašības. Pateicoties sportā pavadītajiem gadiem, mēs kļuvām citādas – drošākas, uzņēmīgākas, vienkārši – cīnītājas. Turklāt tā bija fantastika dzīves pieredzes skola, sākot ar pirmklasnieka sporta ābeces sīkumiem – pie kopgalda ēst, ko dod, nevis to, ko gribas, un beidzot ar spēju sporta pasaules vecākajās klasēs par savi pastāvēt gan uz laukuma, gan ārpus tā. Tieši komandas gars, saliedētība, no iepriekšējām komandas meitenēm mantotais biedriskums, koleģialitāte un izpalīdzība bija tradīcijas, kas tika pārņemtas pašsaprotami. Savukārt šo spēli mēs mīlam tāpēc (es tiešām gribu teikt „mīlam”, nevis stilistiski pareizi „mums patīk”), ka komandas sporta veids iemāca sadzīvē nevis otru pāraudzināt, pakļaut vai uzvarēt, bet pieņemt tādu, kāds viņš ir. Viskarstākajos strīdos un nesaskaņās sadzīvē tika meklēti kompromisi, jo kopējais profesionālais darbs nedrīkstēja ciest. Bija jāaizmirst gan pamatotas, gan nepamatotas pārestības, jāpārvar subjektīvisms. Komandas sporta spēle mūs ļoti pieradināja pie sabiedrības, neatkarīgi no tā, cik emocionālas, atšķirīgas un individuālas mēs bijām – kopā strādājot, pareizā zelta atslēdziņa bija jāatrod uz katras sirdi. Un, ja kādreiz tā bija nolauzta, tikai un tieši basketbols bija tas brīnumdaris, kas to spēja salabot un piemērot katras sirds slēdzenei.
Un te taisnība ir Dūdai (sveicieni viņai tālajā Amerikā!), kad kāds viņai bija jautājis par basketbola nozīmi dzīvē. Jautātājam gribējās uzzināt, vai bez basketbola ir iedomājama viņas pašreizējā dzīve. Protams, ka uz tamlīdzīgiem jautājumiem ir bijis jāatbild katram cilvēkam, kas reiz ir bijis lielajā sportā. Jā, protams, dzīve ir ieviesusi attiecīgās korekcijas, un basketbols vairs sen nav vienīgā vai galvenā prioritāte. Protams, katrai ar basketbolu ir saistītas nozīmīgas atmiņas un notikumi, tiem atvēlēta noteikta vieta katras spēlētājas dzīvē, piepildītas un nepiepildītas cerības, taču neapšaubāmi mums visām pietrūkst to gadu draudzības, kas izveidojās, basketbolu spēlējot. Turklāt ļoti. Tieši bez draudzenēm ir grūti. Jo nav jau tik viegli atrast tādas meitenes, ar kurām, draugu terminoloģijā runājot, varētu doties izlūkgājienā vai sēdēt ierakumos. Tādu draudzeņu vairāk nav un nebūs. Kāds teiks – ir taču citas draudzenes! Jā ir, bet basketbola draudzenes ir jaunības draudzenes. Tātad īpašas. Un mēs visas kļūstam vecākas.
Ja neskaita tos dažus gadus sporta skolā un jaunatnes izlasē līdz 1982. gadam, TTT juniorkomandā pavadīju tikai trīs, taču skaistus, interesantus un neaizmirstamus gadus. 1984./1985. gada sezonā tiku iekļauta arī lielajā komandā, kas pie lielajām meitenēm bija pirmā un diemžēl arī pēdējā. Kādā pavisam ikdienišķā Latvijas meistarsacīkšu spēlē 1985. gada pavasarī kritu, un šis kritiens man izrādījās liktenīgs. Tas, kā vēlāk izrādījās, nebija vienkāršs meniska bojājums, ko itin viegli arī tajos gados man izoperēja. Kritienā tika sarautas arī priekšējās krusteniskās saites, un lielajam sportam bija jāsaka ardievas.  Varēja jau operēt vēl un cerēt uz labvēlīgu risinājumu, taču pie durvīm jau bija jaunā sezona, Adleras nometne, laika un ticības varbūtējām veiksmīgām toreizējās medicīnas iespējām bija atlicis pavisam maz.
Protams, ka pārdzīvojums bija milzīgs, es ilgi nevarēju saprast, kā daudzu gadu rūpīgais un patiesi pašaizliedzīgais darbs vienā jaukā dienā var tik viegli tikt pārvilkts ar svītru.
Ģimene palīdzēja mazāk sāpīgi pārdzīvot liktenīgo dzīves pagriezienu un loģiski apzināties sportiskās nākotnes ilūziju sabrukumu uz neatgriešanos. 1987. gada 11. marts bija nozīmīgs gan man, gan TTT komandai. Šajā dienā TTT izcīnīja Liliānas Ronketi kausu un man piedzima meita Ilze. Ļuda teica, ka tas esot abpusējs noslēguma „darījums” starp mani un komandu – tātad gluži simboliski savas saistības ar savu pirmo darbavietu es biju nokārtojusi...
Bet jaunu sporta apavu smarža, lakotas grīdas spožums, jau tālu ārpus zāles dzirdamais dribls un zāles dēļu čirkstoņa, kad pāri traucas basketbolisti, mani padara tramīgu vēl tagad. Gribas aizvērt acis un mesties uz laukuma, un neprātā liekas, ka nekas jau nav mainījies – vēl jau var. Diemžēl nevar. Un, atgriežoties realitātē, ir skaidrs, ka pa laukumu skrien cita paaudze un citi jaunieši, un tas jau ir viņu laiks.